Informācija vecākiem / Adaptācijas periods pirmsskolā

Liekas vēl vakar atvedāt savu mazuli no dzemdību nama, bet jau dzemdību atvaļinājums tuvojas beigām. Trīs gadi pagājuši kā viena diena patīkamu rūpju un laiks atgriezties iepriekšējā dzīves ritmā, atsākt darbu. Vai arī – neatsākt. Jebkurā gadījumā, šajā laika posmā, daudzi vecāki uzdod sev jautājumu: vai bērnam apmeklēt bērnudārzu? Varbūt, ka šāds jautājums nemaz nepastāv, bērnudārzs būs jāapmeklē, taču vienalga, jau ilgi pirms šī brīža vecāki sāk satraukties un uzdot sev jautājumus: kā mans vienīgais un mīļotais mājas bērns paliks bez mums nepazīstamos un jaunos apstākļos? 

Speciālisti bērna bērnudārzā iejušanās laika posmu sauc par adaptācijas periodu. Adaptācijas periods mēdz būt ātrs un viegls, gandrīz nesāpīgs, taču mēdz būt arī smags , stipri izteikts un ilglaicīgs. Tas, kā noritēs adaptācijas periods jūsu bērnam ir atkarīgs no daudz un dažādiem apstākļiem, sākot ar grūtniecības norisi un beidzot ar paša bērna centrālās nervu sistēmas īpatnībām un ģimenes audzināšanas īpatnībām. Parasti pieredzējis pediatrs spēs jau iepriekš precīzi noteikt kā šis adaptācijas periods noritēs jūsu mazulim. Taču jebkuras prognozes gadījuma negatīvas novirzes jūsu bērna organismā tomēr noritēs, novirzes visos līmeņos un visās organisma sistēmās. Tās pārmaiņas, kuras jūs ievērosiet mazuļa uzvedība būs tikai virs ūdens redzamās aisberga maliņas. Šajā periodā viss bērna organisms un psihe atrodas patstāvīgā sasprindzinājumā, kurš nepāriet pat uz minūti. Varētu teikt, ka jūsu bērns šajā laikā atrodas, labākajā gadījumā, uz stresa robežas, bet ļaunākajā, pilnībā to izjūt.

Ja stresa izpausmes bērnam ir minimālas, tad droši var teikt, ka drīzumā jūs aizmirsīsiet par negatīvajām adaptācijas perioda novirzēm, kā aizmirstat ļaunu sapni. Taču tas ir vieglas adaptācijas gadījumā. Ja jūsu bērnam adaptācijas periods noris smagā formā un stress pilnībā pārņēmis bērnu, tad varat sagatavoties – izjust to pilnā apjomā.

Tagad mazliet sīkāk par to, kas notiek ar bērna psihi šajā periodā. Jūsu mazuli, it kā kāds būtu nomainījis. Mazākā iemesla gadījumā ir histērijas un kaprīzes. Viņš ir zaudējis jebkuras sevis apkalpošanas iemaņas, kuras jau bija apguvis, atkal tiek pieslapinātas bikšeles, tiek aizmirsts kā lietojama karote, viņš gandrīz vai pārstājis runāt pilnos teikumos. Sajūta tāda, it kā bērns būtu atgriezies nepilnu divu gadu vecumā. Psihologi šo parādību sauc par regresu. Tā jebkurš cilvēks un, it īpaši, bērns reaģē uz stresu, it kā atkāpjoties savā attīstībā soli atpakaļ, zaudējot visu ko apguvis šajā laika posmā. Parasti viss atgriežas savās vietās diezgan ātri – tiklīdz beidzas adaptācijas periods. Vēl jūsu bērns kļūst bailīgs un nervozs un, pats galvenais, nezin kāpēc, nemaz negrib doties uz bērnudārzu. Vēl vakar viņš jūs steidzināja, jautājot, kad varēs atkal doties uz bērnudārzu, satikt savus draugus, bet šodien…No rītiem viņš nomoka jūs ar raudāšanu, un tik gaužu, ka vai sirds lūzt, viņš lūdz viņu nekur nevest, ka viņš būs labs, paklausīgs, lai tikai vecāki ļauj palikt viņam mājās. Viņš vienkārši baidās iet uz bērnudārzu. Bailes – parastais adaptācijas perioda pavadonis. Jaunos apstākļos bērns saskata draudus savai drošībai. Viņš baidās no jaunām telpām, jauniem bērniem, svešajiem pieaugušajiem, kurus tagad viņam jāklausa, baidās kaut ko izdarīt nepareizi un saņemt sodu. Un, pats galvenais, baidās, ka jūs viņu aizmirsīsiet bērnudārzā, neatbrauksiet viņam pakaļ. Lielai daļai bērnu ar grūtībām izdodas atrast kontaktu ar nepazīstamiem bērniem. Līdz šim blakus vienmēr ir bijusi mamma, aiz kuras, gadījumā, ja kas, var paslēpties. Tagad viņš ir atstāts pašam pastāvēt par sevi. Starp citu, tiklīdz jūsu mazulis nodibinās kontaktus ar citiem bērniem – uzskatiet, ka adaptācijas periods ir pagājis. Tas ir vislabākais stimuls, kurš novērš bērna uzmanību no visām briesmām un ilgām pēc mammas. Jūs pat nepamanīsiet, cik ātri pienāks tāds brīdis, kad, atprasījušies, no darba skriesiet uz bērnudārzu pakaļ bērnam un ieraudzīsiet viņu mierīgi spēlējamies ar citiem bērniem un asarām acīs lūdzam ļaut viņam vēl ilgāk paspēlēties, pretēji gaidītajam - raudošajam bērnam. Taču tas vēl tikai gaidāms. Pagaidām jūsu mazulis izjūt ļoti lielu stresu. Kas tad izraisa bērnam šo stresu adaptācijas periodā? Tā ir atraušana no mātes. Jūs, protams, zināt, ka šajā vecumā mazulis nepārprotami ir saistīts ar mammu. Mamma – tas ir pats galvenais, kas viņam ir – viņa gaiss un skābeklis, viņa dzīve. Un pēkšņi mamma “samainījusi” viņu pret kaut kādu tur darbu. Nodevusi. Tieši tā šo situāciju uztver trīsgadīgs bērns. Tāda mīļa, vislabākā mamma pasaulē, varētu teikt, pametusi viņu likteņa ziņā starp tik briesmīgiem, jauniem apstākļiem un nepazīstamiem bērniem. Lai šajos apstākļos “izdzīvotu” nepieciešams rīkoties pavisam savādāk, nekā mājās. Taču mazulis vēl nezina šo jauno uzvedības formu un tāpēc cieš, jo baidās kaut ko izdarīt nepareizi. Vieglas adaptācijas gadījuma bērns ātri ( līdz 1 mēn. ) apgūst šo jauno uzvedības stilu. Ja šī, pirmā izdzīvošanas stunda, ir izieta veiksmīgi, tad turpmāk jūsu bērns ātri un veiksmīgi adaptēsies dažādās jaunās dzīves situācijās, visas turpmākās dzīves garumā. Un tas ir viens no bērnudārzu piekritēju galvenajiem argumentiem. Pirmo nedēļu stress provocē ātru visu bērnu adaptācijas mehānismu attīstību, kas kalpo par lielisku dzīves skolu ar “krājumiem” uz ilgiem gadiem.

Un tā – kopīgā shēma: Šķiršanās no mātes – bailes no nezināmiem apstākļiem – stress – vai nu ātra adaptācija vai sabrukums. Ja speciālists jūs brīdinājis par iespējamu grūtu adaptācijas periodu jūsu bērnam, tad labāk bērnudārzā viņu laist vēlāk, nevis trīs gadu vecumā, tad, kad viņa adaptēšanās mehānismi būs mazliet pilnveidojušies. Psihologi izvirza vēl vienu iemeslu pret bērna vešanu uz bērnudārzā trīs gadu vecumā, kaut gan, nez kāpēc, tas tā pieņemts. Par trīs gadu vecuma krīzi ir daudz aprakstu un katra, kaut cik izglītota, mamma ir dzirdējusi par šo krīzi, kura nepārprotami ir saistāma ar šī raksta tēmu.

Trīs gadu vecumā bērns sevi sāk izjust kā personību un grib, lai viņā to saskata arī citi. Taču mums, vismaz sākumā, pierastāk ir atstāt visu kā bijis. Tāpēc bērnam nākas pastāvēt par savu personību un viņa psihe šajā periodā atrodas ļoti sasprindzinātā stāvoklī. Tā kļūst stipri ievainojamāka, nekā iepriekš un daudz asāk reaģē uz dažādiem apstākļiem. Un tieši šajā laikā, kad bērnam visvairāk nepieciešams jūsu atbalsts un izpratne, tajā brīdī kad jums jāsaudzē viņa novājinātā nervu sistēma, jūs papildus trīsgadnieka krīzes psiholoģiskajam smagumam uzveļat viņa pleciem vēl papildus smagumu. Adaptācijas perioda bērnudārzā smagumu. Pēc mūsu valsts likumiem māte drīkst atsākt darbu, kad bērnam paliek trīs gadi. Dažiem šī atgriešanās darbā ir gaidīts brīdis, dažiem – nepieciešamība. Bet pirms atsākat darbu uzmanīgi palūkojieties uz savu bērnu, ja trīsgadnieka krīze rit “pilnā plaukumā”, tad labāk nogaidīt kādu brīdi, ņemot vērā, ka šī krīze ilgst tikai īsu brīdi. Vai ir iespējams atvieglot bērnam šo adaptācijas periodu? Var un ir nepieciešams to darīt. Lūk, pāris padomu, kā to izdarīt.
  • Jau no bērnības centieties pieradināt bērnu pie dažādu situāciju maiņas – trenējiet adaptēšanās sistēmu. Māciet viņu pielāgojoties situācijai mainīt savu uzvedību. Tas ir pa spēkam jūsu bērnam – bērns nemaz nav tāds „siltumnīcas zieds” – un jūs spējat viņam to iemācīt.
  • Nekādā gadījumā neapspriediet bērna klātbūtnē jūs uztraucošās problēmas, kas saistītas ar bērnudārza apmeklēšanu. Neizrādiet viņam, ka uztraucaties, baidāties, vai neesat par kaut ko pārliecināts. Bērni, šajā vecumā, ir ārkārtīgi jūtīgi un uztver vismazākās jūsu garastāvokļa izmaiņas, lai kā jūs necenstos tās slēpt ar smaidu vai vārdiem.
  • Savlaicīgi uzziniet visu to jauno, ar ko saskarsies jūsu bērns bērnudārzā. Ļoti labi, ja grupā būs kāds bērns, ar kuru jūsu bērns jau ir spēlējies kopā, piemēram, pagalmā.
  • Noskaņojiet bērnu pēc iespējas pozitīvāk - iešanai uz bērnudārzu. Sagatavojiet viņu īslaicīgam šķiršanās brīdim ar jums, lieciet viņam saprast, ka no tā nevar izvairīties, jo viņš jau ir liels. Stāstiet viņam cik tas ir jauki, ka viņš jau ir izaudzis tik liels. Un, pats galvenais, stāstiet bērnam, ka viņš tāpat kā iepriekš, jums ir ļoti dārgs un mīļš.
  • Atklājiet bērnam kontaktēšanās iemaņu “noslēpumus”, lai viņš vieglāk spētu mācīties kontaktēties ar bērniem un pieaugušajiem.
  • Atklājiet bērnam kontaktēšanās iemaņu “noslēpumus”, lai viņš vieglāk spētu mācīties kontaktēties ar bērniem un pieaugušajiem.
  • Nekādā gadījumā nedraudiet bērnam ar bērnudārza apmeklēšanu, ja viņš slikti uzvedas.
  • Mēģiniet organizēt savu laiku tā, lai pirmās nedēļas laikā, bērns pavadītu bērnudārzā ne vairāk kā 2 – 3 stundas.
  • Ģimenē, šajā laikā, jācenšas radīt mierīgi apstākļi bez konfliktiem. Saudzējiet bērna novājināto nervu sistēmu. Nereaģējiet uz viņa izgājieniem un nesodiet par kaprīzēm. Uz laiku būtu vēlams atcelt kino, cirka apmeklējumus, ierobežot ciemošanos un televizora skatīšanos. Pacentieties arī brīvdienās ievērot bērnudārza dienas režīmu.
Tā jūs esat izlasījuši šo rakstu un jums var rasties iespaids, ka bērnudārzs ir kaut kas briesmīgs un labāk, lai jūsu bērna dzīvē tā vispār nebūtu. Nesteidzieties ar secinājumiem. Lai pieņemtu kādu lēmumu ir jāzina visi “par” un “pret”, bet tas, kurš ir brīdināts - ir “aizsargāts”. Bērnudārza apmeklēšanai ir tikpat daudz plusu, kā mīnusu. Piemēram, psihologi ir pārliecināti ( un šī pārliecība ir balstīta uz konkrētiem pētījumiem ), ka bērni, kuri apmeklē bērnudārzu gan psihiski, gan fiziski ir daudz stiprāki un ātrāk attīstās, nekā tie, kas neapmeklē. Nekādas “superaukles”, nekāda dozēta kontaktēšanās ar vienaudžiem pagalmā, vecmāmiņas uzraudzībā, nedos jūsu bērnam tādu dzīves skolu, kā atrašanās bērnudārzā. Bet pierašanas periods noteikti beidzas.

Autors: Elena Šerbakova, psihologs